Krīzes grūtniecības centrs - Blogs

Kā dzīvot pēc aborta?

Wed, 25 May 2016 10:13:00 +0000

Grūtniecības tests apstiprina - bērns pieteicis tiesības būt. Bet mums vēl tik daudz citu ieceru - karjeras kāpnes, remonts nepabeigts, automašīnas kredīts neizmaksāts. Tie ir daži iemesli, kas ziņu par grūtniecību no priekpilnas vēsts pārvērš pretrunīgās pārdomās - paturēt bērnu vai ne. Neplānota grūtniecība laikam gan ir un paliks sievietes dzīvē viens no visgrūtāk atbildamajiem jautājumiem.

Nesen par to pārliecinājos vēlreiz, kopā ar mammu pāršķirstot mūsu vecos fotoalbumus. Kādā melnbaltā momentuzņēmumā bija redzama mūsu ģimene vēl pirms manas māsas dzimšanas: es, ģērbusies piemīlīgā rūtainā sarafānā, šķelmīgi smaidu objektīvam, tētis ar jaunības dienām raksturīgo kuplo matu sakārtojumu, arī smaidīgs, bet mamma ar ļoti nopietnu, akmenscietu izteiksmi sejā. „Šajā bildē man ģīmis tāds neapmierināts, jo nupat uzzināju, ka esmu stāvoklī," viņa stāsta un pasmejas pati par sevi. Ir labi, ka tagad par to var pasmieties, un ir tiešām brīnišķīgi, ka tagad esam četri, nevis trīs - tajā melnbaltajā bildē bez māsas izskatāmies kaut kā vientulīgi. Un tomēr... Toreiz mamma pārdzīvoja un šaubījās, tāpat kā šaubās simtiem sieviešu katru dienu. Vairāk nekā trešdaļā gadījumu viņas izvēlas abortu - tāda ir statistika Latvijā.

Attieksmes nežēlīgais mantojums

Marika Bērtule, Grūtniecības krīzes centra dibinātāja:

- Aborta emocionālā puse ir fakts, kuru mūsdienu sabiedrībā ir pieņemts ignorēt. Par pēcaborta sindromu, kas var svārstīties no viegla emocionāla pārdzīvojuma līdz pat nopietnam traumatiskam stāvoklim, pasaulē runā jau pārdesmit gadu. Pie mums savukārt šis mantojums ir diezgan nežēlīgs - padomju laika statistika liecina, ka katrai sievietei mūža laikā vidēji veica trīs līdz piecus abortus. Tai pašā laikā to uzskatīja par ierastu lietu, normālu kontracepcijas veidu. Ja atļāvies ieminēties, ka tas taču ir bērniņš, pār tevi gāzās nežēlīga izsmiekla šalts. Deviņdesmitajos gados, pēc padomju varas krišanas, mums nebija laika runāt par psiholoģiskām problēmām, bija citas nopietnākas lietas, ko risināt. Un tagad beidzot varam atvilkt elpu un pievērsties arī pēcaborta sindromam, censties saprast, kas ir sievietes nelaimju pamatā.

Lai gan skarbie padomju gadi jau ir garām, sabiedrības attieksmes un vērtību maiņai būs nepieciešams vēl ilgs laiks. Arī mūsdienās pēc aborta sieviete bieži vien saskaras ar nopietnām psiholoģiskām problēmām, ko parasti apspiež, jo sabiedrība par to nerunā. Pārdzīvojumus, ko nevienam neizsaka un neuztic, sieviete apglabā dziļi sevī un cenšas ar tiem sadzīvot. Šo situāciju var salīdzināt ar augoni, ko no ārienes nevar saskatīt, bet ar gadiem tas kļūst lielāks un jutīgāks - nedaudz uzspied, un ies gaisā no sāpēm. Šis spiediens var būt jebkas. Piemēram, cits mazais - sieviete skatās uz viņu un domā, ka varēja taču būt divi vai pat trīs un viņa būtu paliela bērnu bariņa laimīga mamma. Par citu sāpinošu faktoru varētu izrādīties meitas vai draudzenes grūtniecība. Var parādīties problēmas attiecībās ar vīru - sieviete, pati to neatskārzdama, zemapziņā vaino vīrieti par to, ko viņai nācies izciest, jo viņš savulaik nav spējis sievieti saprast un atbalstīt. Rodas arī seksuālas problēmas, emocionāla norobežošanās un nespēja izrādīt mīlestību. Katra sieviete ir ļoti individuāla un katrai var rasties unikālas komplikācijas, ko viņa bieži vien nemaz nesaista ar abortu senākā pagātnē.

Ginekologa krēslā

Ilze Vīksna, ginekoloģe un dzemdību speciāliste:

Aborts ir ļoti traumatisks process, kas notiek bez redzes kontroles. Tā laikā sievietei nodara vairākas medicīniskas traumas. Viena no tām ir saistīta ar dzemdes gļotādas bojājumiem, un grūti paredzēt, kā notiks atlabšanas process. Bieži vien rodas dzemdes iekaisums un līdz ar to temperatūra, asiņošana un recekļu uzkrāšanās tajā. Ja pēc aborta sieviete atkal paliek stāvoklī, dzemdes gļotādas traumas dēļ var sākties asiņošana un spontānais aborts. Otra lielākā problēma ir tā, ka aborta laikā jāatver dzemdes kakliņš, kas no dabas ir stingri ciet. Dzemdes muskulatūra ir veidota tā, ka, atverot to ar varu, tas, iespējams, vairs nevarēs normāli funkcionēt. Ja arī sievietei izdodas ieņemt bērniņu, dzemdes kakliņš var nesaturēt augli. Olvadu aizsprostošanās ir trešā nelaime, ar kuru sievietēm nākas bieži saskarties - tā rezultāts ir neauglība vai ārpusdzemdes grūtniecība. Tiek izjaukts olnīcu darbības līdzsvars un rodas menstruālā cikla traucējumi.

Daudzas sievietes pēc aborta domā, ka nu svarīgākais ir palikt stāvoklī, bet aizmirst, ka bērniņš vēl deviņus mēnešus ir jāiznēsā, lai būtu žirgts un vesels. Spontānie aborti, ārpusdzemdes grūtniecības, bojā gājuši auglīši, priekšlaikus dzemdības, kad bērniņš vēl nav dzīvotspējīgs - tās ir tikai dažas no iespējamām neveiksmēm, kas piemeklē māmiņas, ja pagātnē viņas veikušas abortu.

Abortu noteikti nevar dēvēt par kontracepcijas veidu - tā domāt ir absurdi un absolūti muļķīgi. Ja arī embrijam ir trīs vai piecas nedēļas, tas jau ir dzīvs organisms, kuram sāk veidoties sirdsdarbība un smadzeņu uzbūve. Tā ir atsevišķa dzīvība, un sievietei jāuzņemas morāla atbildība, to pārtraucot. Veselības pro-blēmas ir tikai viens no aspektiem, kas raksturo jaunās dzīvības pārtraukšanas sekas. Emocionālais, psiholoģiskais disbalanss un fizioloģiskā komforta traucējumi ir otra medaļas puse. Minēto iemeslu dēļ sieviete var noslēgties sevī, kļūt depresīva, nervoza un apātiska. Rodas problēmas ģimenē, attiecībās ar mīļoto vīrieti un nereti arī darbā. Protams, sievietes ne vienmēr atzīst, ka tas saistīts ar abortu nesenā pagātnē, taču mana pieredze rāda, ka daudzos gadījumos tā ir neatņemama viņu tuvākās nākotnes sastāvdaļa. Pēdējā pusgada laikā bijis pāris gadījumu, kad pacientes nāk uz izmeklēšanu un es jautāju, vai pagātnē ir bijis aborts. Viņas atbild apstiprinoši un sāk raudāt, skaidro, ka grūti par to runāt. Tas bijis ļoti smags lēmums - bērni jau ir un vēl vienu mazuli nevarēja atļauties finansiālu apsvērumu dēļ. Taču aborta emocionālā trauma joprojām ir jūtama, lai gan pagājis jau pāris gadu.

Ne viss, kas svārstās, krīt

Helēna Husainova, psihiatre:

Jebkura sieviete pēc aborta pārdzīvo un cieš. Tam, kas izdarīts, ir paliekošas sekas. Ja arī viņa to noliedz, tad vienkārši negrib atzīt. Tas nozīmē, ka ir gana rūdīta un spēj apspiest problēmu, jo nevēlas just šīs sāpes. Bet šāda apspiešana nav veselīga - tā ir jaunas slimības radīšana. Pēcaborta sindroms ir kā lavīna, kas gāžas no kalna bez sievietes gribas vai kontroles. Tā ripo arvien ātrāk un kļūst lielāka, līdz kādā jaukā dienā iziet uz āru depresijas vai smagu psihisku traumu veidā.

Sieviete ir sirdsgudra būtne - agrāk vai vēlāk viņa atrod savas depresijas sakni un iemeslu. Ja spējusi paskatīties patiesībai acīs un šo problēmu identificējusi, ir laiks meklēt atbalstu un ar kādu to izrunāt. Ne visiem ir iespēja vērsties pie speciālistiem, tādēļ var meklēt atbalsta grupas kaut vai Grūtniecības krīzes centrā. Ja sieviete tomēr nav tik ekstraverta un drosmīga, lai ietu pie svešiem cilvēkiem pēc palīdzības, tad jāvēršas pie tuvākiem draugiem vai cilvēkiem, kuriem var uzticēties un par to atklāti runāt - tuvinieku atbalsts ir liels solis pretim problēmas risinājumam. Savukārt stipra sieviete šo negatīvo enerģiju cenšas sublimēt darbībā - mēģina vairāk sevi noslogot darbā, sportot, palīdzēt

Ja sieviete, kura ir stāvoklī, šaubās, tad viņai jo vairāk ir nepieciešama šī palīdzība. Cilvēks pēc savas būtības nepārtraukti šaubās. Jebkurā jomā un jebkurā mirklī, kur nu vēl tik atbildīgā kā bērns. Šīs šaubas var kliedēt, ja blakus ir ārsts, psihoterapeits vai draugs, kurš uzliks roku uz pleca un spēs visu cilvēcīgi pārrunāt un emocionāli atbalstīt.

Laine, 23 gadi

"Pirms kāda gada arī es nonācu šīs nepatīkamās izvēles priekšā. Tagad jau viss aiz muguras, bet jautājumi joprojām paliek neatbildēti. Vai rīkojos pareizi? Kā būtu, ja es viņu atstātu? Paldies Dievam, tobrīd blakus bija labi draugi un atbalsts. Viņi zvanīja, raizējās un rūpējās par mani. Vecākiem gan neizstāstīju. Tagad bieži domāju, kas būs, ja vairāk nespēšu palikt stāvoklī vai iznēsāt bērniņu, kā paskaidrošu mammai, ka viņa nekad nesagaidīs mazbērnus. Daudzas meitenes abortu uzskata par visu problēmu ideālu risinājumu, taču bieži vien tas ir tikai visu problēmu un neatbildēto jautājumu sākums."

Māris, 28 gadi

"Pirms laika kāda pazīstama meitene iztaisīja abortu. Varbūt tas ir absurdi, bet tagad jūtos kā slepkavības līdzdalībnieks, jo mirklī, kad pāris man pateica, ka nolēmuši mazo nepaturēt, nespēju neko iebilst. Mani pārliecināja viņu aizbildinājumi, ka paši vēl jauni un bērnam nespēs neko sniegt. Lai gan dzīvība, manuprāt, ir lielākā dāvana."

Tatjana, 42 gadi

"Tā nu sanācis, ka līdz šim esmu veikusi ne vienu vien abortu. Izjūtas pēc tam draņķīgas, izņemot vienu reizi, kad grūtniecības sākumā bija jaušamas komplikācijas. Pārējos gadījumos jutos emocionāli iztukšota un apātiska. Centos koncentrēties uz saviem esošajiem bērniem, neļaut jūtām vaļu. Visu mīlestību un rūpes veltīju dēlam un mazajai meitiņai. Pirms kāda laika noskatījos filmu par abortiem, kur bērniņš mātes miesās cenšas izvairīties no asajiem ginekoloģijas instrumentiem, - tas pavēra vaļā manas slūžas. Vairākas stundas raudāju un nevarēju nomierināties. No tā laika kaut kas mainījās attiecībās ar vīru - vairs nelaidu viņu klāt, laikam baidījos palikt stāvoklī. Vīrietis ir vīrietis, viņam savas vajadzības, tādēļ ātri parādījās mīļākā. Tā mūsu laulība šobrīd ir visīstākā fikcija."

Raksta avots: www.tvnet.lv/egoiste

Apģērb, sasildi, iepriecini - ziedo mazlietotu bērnu apģērbu!

Fri, 08 Jan 2016 13:40:00 +0000

Pateicoties cilvēku atsaucībai ziedot mazlietotu bērnu apģērbu un apavus, akcijas "Apģērbsim, sasildīsim, iepriecināsim!" laikā, Krīzes grūtniecības centrs ir saņēmis vairāk kā 10 iepirkumu ratus pilnus ar bērnu drēbītēm.

Akcija turpinās līdz pat janvāra beigām un tās laikā bērnu vecāki tiek aicināti ziedot mazlietotus bērnu un pusaudžu apavus un apģērbus, lai tie tiktu nogādāti tiem bērniem, kuri ir nonākuši grūtībās.

Ziedojumu ir iespējams nodot Annels rotaļu laukumos lielākajos Rīgas tirdzniecības centros: Alfa, Mols, Dole, Domina Shopping, Sky&More un Spice. Uzzini vairāk ŠEIT.

Krīzes grūtniecības centrs pateicas akcijas organizētājiem - bērnu apavu un apģērbu interneta veikalam Liberi.lv , bērnu rotaļlaukumam "Annels" un Palidzesim.lv.

Mans brīnišķīgais Ziemassvētku stāsts

Fri, 11 Dec 2015 20:13:00 +0000

12. decembrī no plkst. 17.00 Vecrīgā, Jāņa sētā notiks brīvdabas uzvedums – akcija par dzīvību – “Jo mums ir piedzimis bērns”. Tā laikā tiks rādīts īpašs uzvedums, kurš pirms 10 gadiem tika iestudēts Matīsa cietumā, ar mērķi atgādināt, ka mums visiem ir dots Glābējs, kurš katru uzlūko mīlestībā. Šis ir stāsts par to, kā tas notika toreiz - 2005. gadā.

Tas notika pirms 10 gadiem – 2005. gada 22. decembrī, kad kalpoju Matīsa cietumā kā kapelāns. Tuvojoties Adventa laikam, kopā ar ieslodzītajiem kristiešiem, kuri apmeklēja kapelu, nolēmām atzīmēt Kristus dzimšanas dienu ar skaistu, muzikālu uzvedumu, kurā piedalītos gan ieslodzītie pieaugušie, gan jaunieši no iepriekšējās izmeklēšanas izolatora.

Atveidot ainas no Lūkas un Mateja evaņģēlijiem, izrādīt muzikālu uzvedumu cietuma pagalmā, uzaicinot ieslodzīto ģimenes un draugus. Tas viss izskatījās neiespējami, tomēr ar Dieva palīgu cerējām to paveikt. Kad sākām šo ideju likt savās lūgšanās un runāt ar cietuma administrāciju, durvis vienas pēc otras atvērās, līdz beidzot, ar cietuma administrācijas un daudzu labas gribas cilvēku atbalstu, mums izdevās svinēt svētkus Jēzum.

Laikraksts ''Diena'' 2005. gada 23. decembra numurā rakstīja: ”Ziemsvētku priekšvakarā eņģeļu dziedāšana skanēja pat aiz stiepļu žoga. Ceturtdien Rīgas Matīsa cietuma pagalmā, kur bija uzstādītas dekorācijas ar tradicionālo Betlēmes kūtiņas motīvu, ieslodzītie un darbinieki izrādē attēloja Jēzus Kristus dzimšanas ainu. Koši tērpi, ieslodzīto kora dziedājumi, dejas, radinieku klātbūtne, dāvanas un speciāli aicināts ''aktieris'' – dzīvs ēzelītis – radīja īsto Ziemassvētku noskaņu sarīkojumā, kuru organizēja Latvijas Cietumu Kapelānu Asociācija sadarbībā ar Rīgas Zooloģisko dārzu un reliģiskajām organizācijām.”

Veidojot šo uzvedumu, ik uz soļa ievērojām, kā viss padodas un cilvēki ar prieku iesaistās svinēt šos svētkus. Pirmā atsaucās piedalīties iepriekš aizturēšanas izolatora pusaudžiem psiholoģe Olga, viņa piekrita atveidot Mariju. Pavisam negaidīti atradām uzveduma galveno solisti – jaunu meiteni ar skanīgu balsi no toreizējās grupas ''Framest” sastāva. Braucot autobusā sarunājos pa telefonu solistes meklējumos, to dzirdēja blakus sēdošā meitene, uzrunāja un teica, ka viņai patīk dziedāt un nosauca vairākas izrādes, kurās ir piedalījusies. Tā Annija kļuva par šī uzveduma vienu no galvenajām atbalstītājām, sagatavojot eņģeļu kori un dziedot pati.

Tie bija patiesi svētki visiem, kuri tajos piedalījās. Tomēr visvairāk man atmiņā paliks mirklis, kad pēc uzveduma jaunieši, kuri piedalījās izrādē, vēl uz īsu brīdi atradās cietuma kapelā kopā ar vecākiem, viens otru apskāvuši un daudzi ar asarām acīs. Tās bija izlīguma, piedošanas un prieka asaras. Tās liecināja, ka šajos Ziemassvētkos šo cilvēku dzīvē un attiecībās ir jauns sākums. Fonā skanēja Annijas dziedātais ''Dzied circenītis aizkrāsnē” un tika dalīta dzimšanas dienas torte. Tomēr pats svarīgākais bija tas, ka klātesošie sajuta neizsakāmas Mīlestības klātbūtni, to ka Pats dzimšanas dienas Jubilārs Svētajā Garā bija mūsu vidū!

Bībelē stāv rakstīts: ''Jo tik ļoti Dievs pasauli ir mīlējis, ka devis savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic nepazustu, bet dabūtu Mūžīgo Dzīvību!'' Jāņa 3:16

Kad dāvinām viens otram dāvanas atcerēsimies, to darām – lai atgādinātu, sev un citiem, ka Dievs mums ir devis visdārgāko dāvanu – Savu Dēlu Jēzu Kristu, lai mēs dzīvotu Mūžīgi!

Tāds ir mans Brīnišķīgais Ziemsvētku stāsts, kuru es neaizmirsīšu nekad!

Stāsta autors - misionārs Raitis Evamois

Piedzīvo arī tu īstu Mīlestību akcijā "Jo mums piedzimis bērns" - UZZINI VAIRĀK

Pateicība Ingai Rēzei

Mon, 28 Sep 2015 11:13:00 +0000

Pateicamies Ingai, kura laiku pa laikam ziedo Krīzes grūtniecības centram dažādus adījumus un tamborējumus, kurus radījusi pati savām rokām!

Katrs ziedojums mums, mazuļiem un viņu ģimenēm ir ļoti vērtīgs!

Ja arī Tu vēlies piedalīties ar savu ziedojumu, tad uzzini par iespējām ŠEIT

Ziedojumi no Zviedrijas

Tue, 22 Sep 2015 19:05:00 +0000

Pateicoties dāmām Zviedrijā, Latvijas mazuļi tikuši pie siltām un jaukām drēbītēm.
Katrs apģērba gabals ir roku darbs, kas radīts ar īstu mīlestību un patiesu rūpību.
Pateicamies par dāsno ziedojumu.

Ja arī Tu vēlies piedalīties ar savu ziedojumu, tad par iespējām esi aicināts uzzināt ŠEIT

Kā Inese atguva mieru pēc bērniņa zaudējuma

Thu, 16 Jul 2015 08:45:15 +0000

Lai stiprinātu citas sievietes, kas saskārušās ar bērniņa zaudējumu, Krīzes grūtniecības centra kliente Inese dalās ar savu stāstu par to, kā atguva mieru, drošības sajūtu un dzīvesprieku pēc sāpīgiem notikumiem.

Savu Laimu Esteri zaudēju grūtniecības 25/26 nedēļā, laikā, kad jau bija pierasts pie tā, ka gaidu bērniņu un priecājos par labi saskatāmo punci. Bija palikušas vien 4 dienas līdz atvaļinājumam, kam sekotu pirmsdzemdību atvaļinājums, bērniņa dzimšana utt. Taču ginekoloģes apmeklējuma laikā uzzināju, ka maziņā jau kādu laiku nav augusi un viņai nav sirdspukstu. Tam sekoja Rīgas Dzemdību nams. Apjaust notikušo bija ļoti grūti. No vienas puses bija pilnīgi skaidrs skatījums uz visu, kas notiek un tāpat mierīgi varēju kārtot visas lietas, kas bija ārpus slimnīcas sienām. Taču iekšēji bija liels šoks par bērniņa zaudējumu un neziņa, kāpēc tas ir noticis. Man piedāvāja palikšanu boksā - it kā nodalītā palāta, kurā atrodos tikai es viena. Taču aiz necaurskatāmā stikla sienām atradās māmiņas ar saviem bērniņiem un tas visu laiku atgrieza šausmīgajā realitātē. Es raudāju. Dzemdību namā man piedāvāja psihoterapeita konsultāciju, jo redzēja, ka es “netieku ar sevi galā” - raudu, kad ienāk kāda no māsiņām. Atnāca psihoterapeite, runājām pusotru stundu, taču pēc šīs sarunas man nepalika vieglāk. Bija sajūta, ka pēc dzirdētā speciālistei būtu nepieciešama palīdzība. Sarunas noslēgumā - tikai sausa informācija - kur es šo speciālisti varu uzmeklēt, lai saņemtu maksas konsultācijas.

Nākamais pārbaudījums bija tad, kad ienāca kāda no virsmāsām un noprasīja, ko esmu izlēmusi darīt ar mirušo bērniņu. Jau iepriekš ar ģimeni bijām izlēmuši, ka izmantosim valsts apmaksāto kremēšanu un apglabāšanu “Dvēseļu dārzā”, taču virsmāsa uzstājīgi piedāvāja individuālo kremēšanu. Nākamajā dienā viņa ienāca palātā un lietišķi jautāja, ko esmu izlēmusi. kad atkārtoju, ka izvēlos kremēšanu kopā ar citiem mirušajiem bērniem, viņa man pagrūda priekšā lapu, kurā bija jāparakstās, ka es atsakos no mirušā bērna. Nebija neviena, kurš man paskaidrotu, ka bērniņš tiks reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā, viņam tiks piešķirts personas kods un ir iespēja arī ierakstīt vārdu. To virsmāsa man nepaskaidroja, jo attieksme bija, it kā es atteiktos no sava bērna. Vēlāk uzzināju, ka bērnam vārdu varu reģistrēt, taču tad man jādodas no vienas iestādes uz otru un noteiktā laika termiņā tas jāizdara - personīgi. Tomēr tajā situācijā, kādā es atrados, es ne fiziski, ne emocionāli nespēju šīs formalitātes izpildīt. Vairāk par savām tiesībām pašai uzzināt liedza tas, ka tajā laikā man nebija telefons ar internetu. Vienīgā iespēja kaut ko uzzināt bija palūdzot informāciju sameklēt vecākiem vai draugiem.

Slimnīcā mani apciemoja tuva draudzene, kura pirms 4 gadiem bija zaudējusi meitiņu pēc stafilokoka infekcijas. Viņa man ieteica aprunāties ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas kapelāni Leldi Titavu. Saruna ar kapelāni Leldi man ļoti palīdzēja, taču tik un tā es nespēju tikt galā ar zaudējuma sāpēm, kas laikam ejot tikai pieauga. Pēc iznākšanas no slimnīcas Skype sazinājos ar lektori un konsultanti Lauru Denleri, kura kādreiz arī bija zaudējusi bērniņu līdzīgā grūtniecības periodā un arī tieši pirms Ziemassvētkiem. Viņa man deva praktiskus padomus par to, kā sievietes ķermenis jūtas pēc dzemdībām, kā hormoni ietekmē sajūtas, kā arī sniedza citus vērtīgus padomus un mierinājumu. Ik pēc laika ar Lauru sazinājāmies, tas kalpoja kā atskaites punkts tam, ka es pildu viņas padomus, lai sev palīdzētu.

Taču, kā jau minēju, zaudējuma sāpes tikai pieauga, tāpēc es tvēros meklēt palīdzību, kur vien varēju iedomāties. Taču viss sagruva brīdī, kad uzzināju ekspertīzes slēdzienu, ka mana meitiņa bija pilnīgi vesela, taču bija noticis placentas infarkts, tāpēc placenta pēdējās 4 nedēļas nebija augusi, bet gan atmira.

Te ir jāatkāpjas mazliet pagātnē. Ar bērniņa tēti iepazināmies vasaras plaukumā. Iemīlēšanās, skaisti solījumi un nākotnes plāni. Mans draugs vēlējās bērniņu, tāpēc par meitiņas pieteikšanos visa radu saime Ungārijā priecājās. Taču pēc neilga brīža attiecībās radās sarežģījumi (sarakstoties, jo es atrados Latvijā, bet bērniņa tētis Ungārijā) un vīrietis ātri vien “pazuda”. Palika daudz neizrunātu un nesaprastu lietu, par ko es padalījos ar darba kolēģēm. Viens no ieteikumiem bija aizbraukt uz Ungāriju un izrunāties. Tieši pirms paredzētā lidojuma bija otrā trimestra skrīnings. Par lidošanu un gaidāmo sarunu padalījos ar ginekoloģi, kura veica apskati un ar ginekoloģi, kuras uzraudzībā es biju. Ārstes apgalvoja, ka no lidošanas bērniņam nekas slikts manā puncī nevar atgadīties. Teicu, ka saruna ar bērniņa tēvu, iespējams, nebūs mierīga. Mana ginekoloģe teica: “Brauc, bet man negribētos, ka tu piedzīvotu emocionālo šoku.”

Pirms lidojuma jau biju pārdomājusi, ka nevēlos satraukumu un runāt ar bērniņa tēti, taču tā kā biļete nopirkta, varētu satikt viņa vecākus, kuri vienmēr par mani ļoti rūpējās manas ciemošanās laikā Ungārijā. Tomēr mans nodoms neīstenojās. Es satiku bērniņa tēti, taču viņa izturēšanās bija pārsteidzoši agresīva. Apņemšanās neuztraukties bija vējā, bet sirds kāpa pa muti laukā un ļoti gribējās dzert ūdeni. Acīmredzot, tajā brīdī bija noticis placentas infarkts.

Tātad, kad uzzināju, kāpēc mana meitiņa nomira, mani sāka žņaugt ne tikai bērniņa zaudējuma sāpes, bet arī mocīt liela vainas sajūta, kas ar katru brīdi tikai pieauga. Es meklēju palīdzību - vērsos pie vairākām ezotēriķēm, runājos ar cilvēkiem, kam ir bijusi bērniņa zaudēšanas pieredze, lasīju portāla Cālis grupu “Eņģelīšu māmiņas”. Kāda paziņa ieteica apmeklēt cigun. Taču visas šīs darbošanās bija mazefektīvas. Jutos arvien sliktāk un biju zaudējusi dzīves prieku, jebkādas cerības, ka notikušo spēšu sev piedot.

Sarunā ar kādu radinieci, uzzināju, ka viņas vedekla arī zaudējusi bērniņu, taču viņa bija saņēmusi palīdzību Krīzes grūtniecības centrā. Nekavējoties pieteicos uz konsultāciju. Sapratu, ka visas citas iespējas sev palīdzēt esmu izsmēlusi un pilnīgā uzticībā un paļāvībā devos uz konsultāciju. Jau pēc pirmās konsultācijas es sajutu, ka esmu nokļuvusi pareizajā vietā. Šeit man nestāstīja par to, ka bērniņa dvēselīte no tā cieš, ka es viņu neatlaižu, vai arī, ka katram ir sava karma utt. Tāpat man neteica, ka ir pagājis pietiekoši ilgs laiks un jau pietiek bēdāties vai, ka jau drīz pieteiksies cits bērniņš (ar precīzām norādēm - rudenī, dvīnīši utt.). Nosauktās lietas ir tas, ko es saņēmu citās konsultācijās. Krīzes grūtniecības centrā mani iepazīstināja ar 10 soļu programmu “Ceļojums”. Konsultantes vadībā man bija jāveic dažādi uzdevumi un mājasdarbi, kas ļāva ieskatīties sevī dziļāk, izprast savas sajūtas un beigu beigās izkāpt laukā no ciešanu bedres. Protams, tas nenotika vienā dienā, tas bija ilgstošs process.

Atskatoties uz šo posmu, jāatzīst, ka apbrīnoju savas pavadones šajā ceļojumā pacietību un profesionalitāti, ar kādu viņa nodevās šim darbam. Ir pagājuši 2 gadi, kopš iepazinos ar bērniņa tēti un viens gads, kopš uzsāku konsultācijas Krīzes grūtniecības centrā. Nekas no ezotēriķu teiktā nav piepildījies - es neesmu kļuvusi par dvīnīšu mammu, kā arī šobrīd neesmu izveidojusi jaunas attiecības, taču atskatoties uz sevi pirms diviem gadiem, varu teikt, ka šobrīd manā dzīvē ir vairāk drošības sajūtas un dzīvesprieka nekā pirms šī smagā pārbaudījuma. Protams, ka es katru dienu atceros savu bērniņu, taču vairāk nav tā izmisuma un sāpju, kā tad, kad viņu zaudēju.

Grūtniecība, kas sākotnēji nebija krīzes grūtniecība, par tādu kļuva vēlāk. Man nebija domu, ka es nevēlos bērniņu vai, ka bērniņš būtu traucēklis, taču bērniņa tēva noraidījums man sāpēja. Visvairāk sāpēja tas, ka bērniņš neaugs pilnvērtīgā ģimenē. Negaidīti, tomēr mana grūtniecība bija kļuvusi par krīzes grūtniecību. Pēc tam, kad biju saņēmusi palīdzību Krīzes grūtniecības centrā, sapratu, ka, ja man būtu bijusi informācija par šādu konsultāciju centru pirms tam, tad varbūt būtu izdevies bērniņu saglabāt. Tāpēc es ļoti augsti vērtēju to, ka ir šāds Krīzes grūtniecības centrs un vēlos, lai informācija par to nonāktu pie cik vien iespējams vairāk cilvēku. Varbūt, kādā grūtā brīdī sieviete zinās, kur vērsties, lai rastu izeju no savu problēmu mudžekļa. Tāpat, cerams, šī informācija par šādu konsultāciju iespējām nonāks pie ginekologiem un viņi varēs nosūtīt sievietes uz konsultāciju Krīzes grūtniecības centrā.

Brīvprātīgais darbs ziedojumu vākšanā

Mon, 18 May 2015 20:04:41 +0000

Sakām lielu paldies Santanai Levanovičai un Elizabetei Ozoliņai, kuras jau otro gadu uzņēmās milzīgu darbu, un vienas dienas laikā savāca lielu daudzumu mantu, lai papildinātu Krīzes grūtniecības centra krājumus. Ar šīm lietām tiks iepriecināti daudz mazuļu un viņu vecāki.

Uzņēmīgās dāmas, kurām bez šaubām sirdis ir mīlestības pilnas un rokas, kas darba nebaidās, apraksta piedzīvoto: "Izlēmām veikt labdarības akciju, meklējām ģimenes, kas vēlas ziedot mantas, plānojām, veidojām sarakstus un maršrutus. Par brīnumu ziedotāju bija neiedomājami daudz un brīžiem galva kūpēja no atsaucības! Bet tas ir super!

Tad nu sestdien aizņēmāmies busu, jo ar pagājušā gada "bulku vāģi" būtu bijis stipri par maz, un no plkst. 8.00 sākām darbu! Iekrāvām Siguldas meiteņu noziedoto un devāmies ceļā! Laika apstākļi arī šogad mainījās ik pa stundai, taču uz labo pusi! Sākumā gāza kā pa Jāņiem,taču visbeidzot baudījām dzidri zilas debesis un saulīti.

Mums gāja kā pa amerikāņu kalniņiem: tad gludi, ātri, tad - meitenes necēla klausules, dažām mainījās plāni, citu biju ielikusi sarakstā nebrīdinot, taču tas viss ir pilnīgi normāli un saprotami. Gribam atvainoties meitenēm pie kurām beigu beigās netikām aiz laika trūkuma un arī tehnoloģiju "nogurumu". Gribējām paspēt visu, taču jau tā darījām to, kas vien bija mūsu spēkos! Abi telefoni izslēdzās, nācās meklēt vietu, kur kaut nedaudz uzlādēt tos, arī navigācija brīžiem gribēja mūs vest pavisam citos virzienos, taču neskatoties ne uz ko devāmies uz savu mērķi. Diena bija ļoti nogurdinoša un gara (līdz plkst. 1.00 naktī), taču pozitīva un katra no meitenēm mūs uzlādēja ar saviem smaidiem un mīļajiem vārdiem!

Tad nu milzumliels paldies visām, gan tām, kuras satikām, gan tām, kuras nodeva ziedojumu caur citiem, kā arī tām, kas gribēja palīdzēt, taču mēs netikām pie jums!"

________

Krīzes grūtniecības centrs saka paldies katram, kas iesaistījās šajā darbā.
Ar Jūsu palīdzību tika saziedoti 90 kg (!) zīdaiņu apģērba, kā arī bērnu apaviņi, ziemas kombinezoni, drēbes grūtniecēm, gultiņa, šūpulītis, rati, autokrēsliņi, bērnu sedziņas un gultasveļa, bērnu pārtika, autiņbikses, aprūpes piederumi zīdaiņiem un māmiņām, knupīši, barošanas pudelītes, rotaļlietas u.c.

Visas šīs mantas nonāks ģimenēm, kuras gaida piedzimstam bērniņu, bet ir nonākušas finansiālās grūtībās. Jūsu ziedojumi, iespējams, pat kādu paglābs no grūtniecības pārtraukšanas.

Krīzes grūtniecības centram iespējams ziedot arī turpmāk. Plašāka informācija ŠEIT.